C 
Es esmu nebēdne meitene, meža vanags mīt man dvēselē!

"Kas cīnās, tas iegūst!"- tā ironiski uz manas gultas mētājās apsveikums. Ar saviļņojumu, es gaidīju šo dienu, kad man būs maza istabiņa. Mazs stūrītis kur varēšu savas domas savākt un mazā mākonītī apkopot. Taču tāda laime nenotiek ar mani. Nav lemts man savas domas valdīt. Nav lemts man būt ar savu mazo zelta stūri, par kuru sapņoju no pagājušā gada. Es negaidīju, ka šķērslis man, būs mana mazā sirds, kur iešauta ir mīlas bulta. Un negaidīju, ka šķerslis man, būs kāds man nezināms, bet, šķiet, ka viņa asaras, par manām svētākas. 

Bet nepaliks šis pazaudēts. No manis cieņu neredzēt! Man acīs tie, kas pāri dara, par zāli zemāk pieglausti. Un statuss tavs, nav par cieņas zīmi- darbi, tie nenodzēšams zīmols ir. Un jūsu darbi, “cienījamie” man liek tik vienu prast- jūs manās acīs neesat nekas!